Miršanas ceļvedis iesācējiem
Šī nu reiz ir grāmata, ko varētu ieteikt arī tiem, kas saka: “Es grāmatas nelasu”, “Man nav laika lasīt”, “Grāmatas nav interesantas”. Jo tā ir plāna, to var lasīt gan ļoti ātri, gan ļoti lēni (apdomājot), un tās tēma attiecas uz ikvienu. Protams, vienmēr būs daļa cilvēku, kas uzskata, ka nāves tēmu vajadzētu izstumt no dzīves — par to labāk nedomāt, nerunāt, nedzirdēt. Nekad neesmu līdz galam sapratusi, vai tas ir tāpēc, ka šādas domas bojā garastāvokli, vai arī reakcijas pamatā ir pārliecība, ka, domājot par nāvi, to kaut kā var piesaukt.
Lai nu kā tur būtu, mani miršanas tēma interesē. Nē, tā nav vēlme, lai šis brīdis pienāk ātrāk. Drīzāk tā ir intuitīva pārliecība, ka domāšana par beigām palīdz daudz labāk saprast, kādas izvēles ir jāizdara, dzīvojot. Līdzīgi kā ar jebkuru projektu — domāšana par to, kādam jābūt beigu rezultātam, palīdz saprast, ko darīt un ko nedarīt projekta laikā. Par to arī ir Saimona Boasa īsi pirms nāves sarakstītā grāmatiņa — atskats uz dzīvē svarīgākajiem principiem. Kā teica Inga Grencberga, tas ir “ceļvedis dzīvošanā”, uzrakstīts no cilvēka perspektīvas, kura dzīve jau ir beigusies.
Protams, ir jāņem vērā, ka šis ir tikai viena cilvēka stāsts. Autors nepretendē uz to, ka viņa redzējums der visiem — noteikti neder. Galu galā jāatzīst, ka viņam ir bijusi iespēja savā dzīvē piedzīvot ļoti daudz ko no tā, par ko citi tikai sapņo. Viņam ir visi iemesli nejust nožēlu par nepiedzīvoto. Reprezentatīvāks darbs par šo tēmu ir paliatīvās aprūpes darbinieces Bronijas Vēras “Piecas lietas, ko cilvēki visbiežāk nožēlo pirms nāves”. Tomēr atziņas ir līdzīgas — kopt attiecības, darīt to, kas rada laimes sajūtu (nekas, ja neproti), un skatīties uz pasauli labvēlīgi un optimistiski.
Papildus atziņām par labu dzīvošanu ir arī daži visnotaļ praktiski padomi saskarsmei ar cilvēku, kas ir tuvu nāvei — ko darīt un ko noteikti nedarīt.
Mans eksemplārs nopērkams
Atjaunināts: 2026. gada 5. janvāris