Trīs iemesli izlasīt "Nožēlojamos"

Pirmkārt, autora spēja izveidot spilgtus un neaizmirstamus tēlus. Domāju, ka nekad neaizmirsīšu ne tikai galvenos stāsta varoņus, bet arī “otrā plāna aktierus”. Katrs tēls ir unikāls, cilvēcisks, un būtiska stāsta sastāvdaļa. Pat tie, kas stāstā parādās uz dažām/daždesmit lapām veido kopējo noskaņu. Ja sākotnēji varoņi un antivaroņi var likties pārspīlēti (lasi: labestīgi kā eņģeli un ļauni kā sātans), tad vēlākie notikumi par tiem liek domāt pelēkākās nokrāsās. Nav pati patīkamākā sajūta sev atzīties, ka pat līdz kaulam ļauni cilvēki apstākļu (vai pašu neizdarības?) dēļ var izdarīt labas lietas. Vārdus neminēšu - neatņemšu intrigu :)

Otrkārt, pats stāsts ir vienlaicīgi vecs kā pasaule un arī tik jauns kā šodienas ziņas. Visas sabiedrības norises un varoņu rīcības varētu notikt arī šodien. Jā, tehnoloģijas un modernās ekonomikas sistēmas rada citu fonu un šo to paātrina, tomēr visa centrā ir cilvēku lēmum. Toreiz tie vienkārši radīja ietekmi uz mazāku teritoriju/ļaužu masām. Varbūt tas neattiecas uz Napoleonu, kam grāmatā, protams, arī ir sava vieta.

No tā izriet trešais iemesls: grāmata ir arī diskurss Francijas jauno laiku vēsturē un līdz ar to - Eiropas vēsturē. Daži var smīkņāt un nīst garus aprakstus, tomēr tie sniedz tādu vēstures izjūtu, kādu grūti kur atrast. Vien pāris piemēri, kas mani jo īpaši aizrāva: Vaterlo kauja un Parīzes kanalizācijas sistēmas izveidošana(-ās).

P.S. Par to apjomu runājot, tas ir jāskata relatīvi: sieva lasa Prusta “Zudušo laiku meklējot”, kurš ir nevis 2, bet veselos 7 līdzīga izmēra sējumos.

Lutā ir pieejami dažādi izdevumi, es lasīju šo - pašlaik pieejams komplektā.