Zinātne un fantastika

Protams, abām reakcijām ir vieta un tiesības būt. Kas svarīgi: zinātniskā fantastika NAV fantāzija. Piemēram, “Gredzenu pavēlnieks” NAV zinātniskā fantastika. Par “Kāpa” lasītāji vēl lauž šķēpus.
Šodien parunāsim par pagājušā gadsimta zinātniskās fantastikas grāmatām, no kurām daudzas nu jau ir klasika. Pēckara atjaunotne, aukstā kara sacensība un tās veicinātā tehnoloģiju attīstība radīja auglīgu augsni rakstnieku idejām. 60. un 70. gados tika izdoti ikoniski darbi, kas ir ietekmējuši žanru un kultūru kopumā.

Padomju gadi bija savāds laiks zinātniskās fantastikas kontekstā, jo - no vienas puses - zinātne bija ļoti svarīga naratīva daļa, bet no otras puses - Padomju Savienībā valdošā cenzūra bieži neļāva tikt pie jaunākajām grāmatām. Tie, kam 80. un agrie 90. bija bērnības un jaunības laiks, vēl varētu atcerēties tās grāmatas, kurām uz vāciņa bija ovāls ar “Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi”. Sērija, kura ienesa jaunas vēsmas grāmatu plauktos. “Apziņas parazīti” (1968) bieži tiek raksturots kā zinātniskās fantastikas un filozofiskas esejas apvienojums. Romāna centrā ir ideja par neredzamām būtnēm – “prāta parazītiem”, kas ietekmē cilvēka domas un kavē civilizācijas attīstību. Grāmata tika uzņemta ar dalītām atsauksmēm – daži to uzskatīja par spekulatīvu un sarežģītu, citi slavēja kā drosmīgu mēģinājumu sasaistīt fantastiku ar dziļām filozofiskām idejām. Mani aizrāva autora uzsvars uz to, ka cilvēka apziņai ir milzīgs neizmantotais potenciāls. Tā kā agrie 90-tie bija laiks, kad Latvijā ieplūda arī ezotēriska literatūra, “Apziņas parazīti” lieliski sasaistījās ar visu paranormālo - telepātiju, psihokinētiku.
Noliekot malā paranormālo, šodien man šī grāmata liek padomāt, cik ierobežoti esam apziņā, salīdzinot ar plašo, nosacīti neizpētīto emocionālo un zemapziņas “kontinentu”.
Var iegādāties šeit

Ceļojumi laikā ir tēma, kas ir sastopama visos žanros - jautājums tikai par tehniku. Harija Harisona “Fantastiskā sāga” (1967) ir izcils piemērs grāmatai, kas savieno zinātnisko fantastiku ar satīru un humoru. Vēl arvien sevi pieķeru, ka pie sevis smejos par lasītajiem citātiem. 😀 Stāsta pamatā ir ekscentrisks kino režisors, kurš, saskaroties ar finanšu problēmām, izmanto izgudrotu laika mašīnu, lai patiesībā filmētu vēsturiskus notikumus Vikingu laikos. Vienlaicīgi grāmata paplašina ideju horizontu un liek aizdomāties un pafantazēt par to, kā cilvēce interpretē un izmanto pagātni. “Vienīgais iemesls, kādēļ vikingi izcēlās Vīnlandes krastā bija tas, ka mēs gribējām uzņemt filmu par to, kā vikingi apmetās Vīnlandē.”
Var iegādāties šeit

Covid gadi aktualizēja epidēmijas tēmu, liekot atminēties Maikla Kraitona “Andromēdas celmu” (1969). Tas bija Kraitona pirmais lielais panākums un nostiprināja viņu kā medicīniskās un tehnoloģiskās fantastikas pionieri. Viņš raksta par kosmosā radušos mikroorganismu, kas nonāk uz Zemes un rada nāvējošu apdraudējumu cilvēcei. Apbrīnoju autora izpēti un spēju aprakstīt zinātniskās metodes, valdības reakciju un pašu zinātnieku kļūdas un panākumus. Ticamības efekts, kas padara stāstu biedējoši reālu. Grāmata joprojām tiek uzskatīta par klasisku piemēru, kā fantastika var kalpot par brīdinājumu un zinātnisku spekulāciju avotu vienlaikus. Lai arī aprakstītās tehnoloģijas pret mūsdienu standartiem ir arhaiskas - paši principi, kā valsts un zinātiskās aprindas rīkojas attiecīgajā situācijā, vēl arvien ir aktuāli.
Var iegādāties šeit

Tagad par ko izklaidējošāku. Harijs Harisons ieņem īpašu vietu zinātniskās fantastikas rakstnieku plejādē ar savu nepārspējamo humora izjūtu. “Nerūsējošā tērauda žurka” (1961) ievadīja populāru sēriju par anti-varoni Džimu di Grīzu – talantīgu krāpnieku un avantūristu nākotnes sabiedrībā. Atšķirībā no daudziem tā laika varoņiem, “Nerūsējošā žurka” ir simpātisks blēdis, kurš izmanto savu gudrību un humoru, lai izdzīvotu tehnoloģiski attīstītā pasaulē. Šis viens no labākajiem piemēriem, kā rakstīt zinātniskās fantastikas darbu, kurā lasītājs var ne tikai rast izklaidi, bet arī aizdomāties par sabiedrības attīstības iespējamajām trajektorijām un kā dzīvosim pēc simtiem vai tūkstošiem gadu. Grāmata ir kā svaigs malks tiem, kas ir noguruši no visuresošajām distopijas un cyberpunk žanru grāmatām.
“Mana dzīve tik ļoti atšķiras no gandrīz visu pārējo cilvēku dzīves mūsu sabiedrībā… Pieņemsim, ka par 99 %. Tieši tas pēdējais, vitāli svarīgais 1 % uztur policijas struktūras darbībā. Tas viens procents esmu es…”
Var iegādāties šeit

Kad visur dzirdams par mākslīgo intelektu, kas mums atņems darbu un visiem ir obligāti jālieto, ir labi pakāpties soli atpakaļ un drīzāk padomāt par cilvēka vēlmi radīt saprātīgu būtni (?), kas dzīvo mums līdzās. Izlasiet “Es, robots” (1950) - klasisku zinātniskās fantastikas stāstu krājumu. Grāmatā apkopotas deviņas savstarpēji saistītas epizodes, kuras rāda cilvēka un robota attiecību attīstību nākotnes sabiedrībā. Tieši šajā darbā Aizeks Azimovs pirmo reizi formulēja savus slavenos Trīs robotikas likumus, kas ir kļuvuši par zinātniskās fantastikas un mākslīgā intelekta diskusiju stūrakmeni. Interesanti, ka stāsti ir rakstīti kā robopsiholoģes Sūzenas Kelvinas atmiņas un liecības. Azimovs ne tikai apraksta robotu tehniskās iespējas, bet arī pēta morāles, atbildības un brīvās gribas jautājumus - ak, cik aktuāli!
Var iegādāties šeit

Un kāda ir jūsu reakcija, redzot grāmatnīcā plauktu “zinātniskā fantastika”?