Ferdinando Kamona romāns Altāris mātei ir autobiogrāfiski iekrāsots stāsts par dēla un mātes saikni Ziemeļitālijas laukos, kur nabadzība, reliģiskās paražas un pēckara pārmaiņas nosaka cilvēku likteņus. Stāstītājs, izlaužoties no ciema tradīciju rāmjiem, atskatās uz bērnību un jaunību, rekonstruējot mātes stingro, pašaizliedzīgo klātbūtni: viņas ticība, darbs un klusā autoritāte kļūst par iekšēju mērauklu dēla dzīvei. Romānā attēlota spriedze starp pienākumu ģimenei un vēlmi pēc izglītības un brīvības, kā arī pretrunas starp baznīcas noteikto kārtību un individuālajām alkām. Kamons raksta skaidrā, precīzā valodā, pārvēršot personisku atmiņu mozaīku universālā apliecinājumā mātes lomai cilvēka tapšanā. Altāris mātei ir gan sāpju un pateicības liturģija, gan skarbs sociāls portrets par klusu varonību, kas veido dēla identitāti un sirdsapziņu, kad viņš ieiet plašākā pasaulē, nezaudējot atmiņu par saknēm.