Primo Levi “Atelpa” ir spilgts turpinājums viņa liecībai par holokaustu, vēstot par ceļu mājup pēc Aušvicas atbrīvošanas. 1945. gadā itāļu ķīmiķis kopā ar citiem izdzīvojušajiem nonāk haosa pārņemtajā Austrumeiropā, kur demobilizācijas vilnis, sabrukušas robežas un bada ēna padara katru soli neprognozējamu. Grāmata seko viņa garajam, lokveida maršrutam cauri Polijai, Baltkrievijai un Padomju Savienībai, aprakstot sastapto tautu likteņus, dīvainas sabiedroto nometnes, vilcienu gaidīšanu bezgalīgās stacijās un īslaicīgās draudzības, kas palīdz izturēt nenoteiktību. Levi vēro ar zinātnieka skaidrību un rakstnieka iejūtību: viņš fiksē gan groteskus absurdus, gan klusu cilvēcību, kas uzplaiksnī pēc totalitāra nozieguma. “Atelpa” nav tikai ceļojuma hronika – tā ir refleksija par atmiņu, valodu un identitāti brīdī, kad dzīvei jāmācās elpot no jauna. Latviešu izdevumā saglabāta autora niansētā, precīzā balss.