Aukas

Krājumā apkopotā dzeja ir jutekliska un asociatīva, tā vēsta par ķermeniskumu, pieredzi un mēģinājumiem palikt klātesošam pasaulē, kas vienlaikus vilina un atsvešina. Tekstos savijas ikdienišķi novērojumi ar sapņainām, brīžiem sirreālām ainām, kur pilsētvide, daba, attiecības un atmiņas veido vienotu emocionālu lauku. Dzejnieces balss ir pašironiska un ievainojama, tā reflektē par mīlestību, seksualitāti, bailēm, sociālajām lomām un gaidām, kā arī par nespēju pilnībā piederēt vai tikt saprastai. Krājuma poētika balstās brīvā pantā, ritmiskā domas plūdumā un spilgtās metaforās, kur atkārtojumi un fragmentācija atklāj apziņas kustību. Personiskais saplūst ar kolektīvo pieredzi, veidojot daudzslāņainu, godīgu un nemierīgu laikmetīgas identitātes portretu.