Antana Šķēmas romāns Balta drāna ir modernisma klasika, kas caur fragmentāru, asociatīvu stāstījumu atsedz bēgļa un trimdinieka apziņas plūsmas drudzi. Darbā saplūst atmiņas par dzimteni, kara un pēckara pieredze, mīlestības un vainas mezgli, kā arī svešumā piedzīvotā atsvešinātība. Centrā ir mākslinieciski jūtīgs cilvēks, kura identitāte sašķeļas starp pagātnes ēnām un tagadnes bezmājīgumu; viņa iekšējais monologs ved cauri sapņiem, murgiem, reliģijas un absurda tēliem. Balta drāna – kā atkārtojošs simbols un rēgains motīvs – iezīmē gan šķīstīšanās kāri, gan traumas neizdzēšamību. Šķēma meistarīgi izmanto sirreālus savienojumus, ironiju un kultūras alūzijas, veidojot daudzslāņainu, poētisku prozu, kas izaicina lineāru sižetu. Balta drāna ir grāmata par atmiņas spītīgumu un brīvības cenu, par valodas spēju gan dziedēt, gan ievainot, un par cilvēku, kurš, zaudējis mājas, meklē sevi tekstā.