Maikla Mirollas romāns Berlīne ir intelektuāli asprātīgs un provokatīvs stāsts par identitāti, saprāta robežām un robežām starp realitāti un tekstu. Avīzē izlasījis par Berlīnes mūra krišanu, bijušais siltumenerģētiķis Dūlio Kjaveta pēc ilga sastinguma izbēg no Monreālas psihiatriskās klīnikas. Viņa datorā atrod manuskriptu “Berlīne: romāns trīs daļās”, kura varonis, loģikas profesors Antonio G. Serratura no Monreālas, dodas uz Berlīni, lai piedalītos starptautiskā konferencē. Psihiatrs, meklējot atslēgu uz pacienta prātu, sāk lasīt tekstu un kļūst par pētnieku it kā spoguļistabā: viņam un lasītājam jānoķer pavedieni, kas saista Kjavetu ar Serraturu, jāseko atdarinājumiem un nobīdēm starp dzīvi un rakstīto. Berlīnes mūris – kā vēsturisks notikums un kā metafora – kļūst par centrālo motīvu, kas vieno politisko sabrukumu ar iekšējām plaisām cilvēkā. Berlīne ir daudzslāņains, stilistiski dinamiska proza, kas izaicina un aizrauj.