Dagnijas Dreikas stāstu un tēlojumu krājums “Burvi, mans burvi” (1998) atklāj autora balsij raksturīgo lirisko tiešumu un smalko psiholoģisko vērojumu. Grāmata vijas starp ikdienas dzīves epizodēm un atmiņu mirgām, kurās nejaušības kļūst par atslēgām uz dziļākām jūtām: mīlestības trauslumu, vientulības atbalsīm un laika nospiedumiem cilvēka sirdī. Dreika, dzejnieces jutību pārnesot prozā, veido tēlus, kas uzrunā ar trauslu atklātību un klusām atziņām; te nav skaļu kulmināciju, bet spriedze rodas no iekšējiem lēmumiem, savstarpējām noklusām un atmiņu gaismām. Latvijas pilsētu un jūrmalas noskaņas, kultūras un valodas atbalsis piešķir krājumam vietas izjūtu, savukārt epizodiskā uzbūve ļauj katru stāstu lasīt kā patstāvīgu atklāsmi. “Burvi, mans burvi” ir grāmata par to, kā ikdienišķajā ievibrē brīnuma dzīsla un kā cilvēks, sastopoties ar savas dzīves “burvi”, iemācās ieraudzīt negaidīto tuvumā, nevis tālumā.