Ilmāra Šlāpina dzejoļu krājums “Cilvēks bez noteikta dzīvesveida” ir blīvs, ironiski skaidrs un vienlaikus ievainojams ceļojums pa mūsdienu cilvēka iekšējo karti. Liriskais varonis mēra ikdienas ziņu virpuļa spiedienu un novecošanas sajūtu laikā, kad notikumi no globālās skatuves acumirklī ietriecas personiskajā informatīvajā burbulī. Šlāpins, pazīstams publicists un domātājs, pārvērš “dienas aktualitātes” dzejas ritmā, izgaismojot to, kas parasti pazūd aizņemtības dūmakā: netveramus sīkumus, izdzīvošanas refleksus, ieradumu plaisas. Krājums veidots kā psihoģeogrāfisks maršruts pa sociālajām traumām un sabiedrības signāliem, kuros privātais un publiskais sakļaujas vienā fonā. Teksti dokumentē šķietami banālo un atklāj tā iekšējo intensitāti, ļaujot lasītājam atpazīt sevi ziņu lentes tuvplānā. “Cilvēks bez noteikta dzīvesveida” ir precīzs, pašironisks un empātisks portrets par to, kā orientēties pasaulē, kas vairs neļauj palikt malā.