Stāsts ir sentimentāls vēstījums par nenoķeramu, idealizētu sievietes tēlu (dāmu plīvurā), kas simbolizē vīrieša ilgas pēc absolūta skaistuma un mīlestības. Noslēpumainā dāma, kuras seju klāj rožains plīvurs, paliek kā tāla un līdz galam nesasniedzama vīzija, mudinot varoņus aizdomāties par dzīves pārejošo dabu.
Darbs sarakstīts izteikti poētiskā un tēlainā valodā. Autors vairāk koncentrējas uz iekšējo pārdzīvojumu, noskaņas un vides tēlojumu, nevis uz dinamiskiem sižeta pavērsieniem.
Aprakstu pievienoja: annele18, 13.06.2026