Aivara Ozoliņa romāns “Dukts” (1991), latviešu postmodernisma kultdarbs, uzdrīkstas apšaubīt pašus stāstījuma pamatus. Teksts veidojas kā kaleidoskops: fragmenti, balsis un ideju virpuļi savijas ap jēdzienu “dukts” – vārdu bez noteiktas nozīmes, kas kļūst par magnētu spēlei ar valodu un domāšanu. Grāmata ironiski pāršķirsta Latvijas vēstures epizodes, intelektuālās modes un literāros kanonus, atsedzot, cik bieži mūsu stāstiem trūkst stabilas jēgas. Sižets tīšām izslīd no rokām: it kā sīki notikumi, neuzticami vēstītāji un savstarpēji pretrunīgi skaidrojumi veido mozaīku, kas vienlaikus vilina un provocē. “Dukts” nav par atminēto noslēpumu, bet par pašu stāstīšanas aktu – par to, kā vārdi rada un iznīcina nozīmi. Atkārtoti izdots un joprojām apspriests universitātēs un kopmītnēs, šis darbs aicina lasītāju būt līdzautoram, izjaukt ieradumus un izbaudīt intelektuālu piedzīvojumu, kur humors, paradoksi un valodas rotaļas kļūst par sižeta dzinuli.