FaustsJohans Volfgangs Gēte

J. V. fon Gētes traģēdijā attēloti daudzi dažkārt visai pastarpināti saistīti notikumi, tomēr tās galvenā persona, kas aizvien ir sižetiskā risinājuma centrā, ir doktors Fausts. Traģēdijā, it īpaši tās pirmajā daļā, detalizēti atklāta centrālā tēla psiholoģija, taču autoram ir svarīga ne vien Fausta domu gaitas atklāsme, bet kopsakarības, kas attiecas uz nozīmīgu eksistenciālu problēmu risinājumu. Šī mērķa sasniegšanai J. V. fon Gēte traģēdijas pirmajā daļā izvēlējies novatorisku risinājumu, kas piešķir notikumiem vispārinājumu; to ievada “Veltījums”, kā arī prologs uz skatuves un prologs debesīs, un šādā veidā tiek raksturots tēloto norišu mērogs. Rakstnieka pieeja sabalsojas ar vēlāk, 20. gs. vidū, Bertolta Brehta (Bertolt Brecht) tā sauktā episkā teātra teorijā aprakstītajām un praksē aprobētajām idejām, kas paredz skatītāja atsvešinājumu no konkrētās darbības, to analizējot un komentējot. J. V. fon Gētes traģēdijā notikumu ārējais ietvars palīdz akcentēt Fausta tēla nozīmi atsevišķo ainu ritējumā. Visā darbības gaitā Fausts aizvien ir saistīts ar Mefistofeli, kurš kļūst par viņa pavadoni, reizē būdams gan dubultnieks, gan pretspēks, kas tiecas iegūt Fausta dvēseli. Traģēdijas pirmo daļu ievada krīze Fausta pasaules izziņā, kas sagādā vilšanos viņa līdzšinējā pieredzē. Šādā situācijā, atsakoties no sholastiskām un novecojušām atziņām, kā arī neauglīgu eksperimentu turpinājuma, Fausts nolemj slēgt līgumu ar Mefistofeli, lai atjaunotu agrāko enerģiju un gūtu jaunus iespaidus, kuri palīdzētu viņam labāk izprast dzīves likumsakarības. Šī līguma rezultātā Fausts raganu ķēķī atgūst jaunību un vitalitāti. Pirmās daļas turpinājumā uzmanības centrā ir viņa attiecības ar Margarietu, sauktu arī par Grietiņu, kura viņu neviļus savaldzina un tādējādi kļūst par Fausta iegribu upuri. Ar Mefistofeļa palīdzību Fausts apber nepilngadīgo meiteni no vienkāršās tautas ar neredzētām rotaslietām un iekaro viņas sirdi; lai spētu piepildīt savu iekāri, Fausts pat iedod Grietiņai miegazāles, ar kurām tiek uz mūžu aizmidzināta meitenes māte, bet vēlāk, kad viņa grēki tiek atklāti, strīdā nodur Grietiņas brāli Valentīnu. Savukārt pati Grietiņa ir vainīga sava bērna nāvē. Traģēdijas pirmās daļas noslēgumā viņa ir nonākusi cietumā, no kura Fausts cenšas viņu glābt, tomēr tas ir par vēlu, un veselo saprātu zaudējusī Grietiņa mirst. Traģēdijas otrajā daļā risinātie notikumi tiek pārvirzīti no ikdienas sfēras uz plašu, gan vēsturiski, gan alegoriski tēlotu vidi, kur Fausts un Mefistofelis ir arī vērienīgu sociālu pārvērtību liecinieki un veidotāji. Viņi nonāk gan viduslaiku, gan antīkajā pasaulē; savukārt traģēdijas noslēguma daļā atklāti Fausta grandiozie plāni, kas vērsti uz zemes pārvaldīšanu un tās iekopšanu. Šīs ieceres tomēr izrādās iluzoras, un Fausts, kurš jau ir novecojis un zaudējis redzi, mirst. Traģēdija izskan, atklājot Mefistofeļa un eņģeļu spēkošanos par Fausta dvēseli, un, pēc autora ieceres, Fausts tiek apžēlots un pestīts, jo visu mūžu ir bijis pastāvīgi meklējošs, nerimtīgs gars. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 16.08.2025