Eduāra Luī autobiogrāfiskais romāns atgriež lasītāju Francijas strādnieku klases ciematā, kur aug jauns zēns Edijs Belgegēls. Viņš jau bērnībā saprot, ka ir “citāds”, un sastopas ar skarbu homofobiju, nabadzību un vardarbības normalizēšanu. Mēģinot iekļauties skolas un ģimenes gaidās, Edijs tēlo sevi atbilstošu “vīrišķības” priekšstatam, taču nebeidzamās pazemojumu un baiļu spirāles dēļ viņa vienīgā izeja kļūst aizbēgšana – prom no vārda, izcelsmes un dzīves, kas viņu spiež. Grāmata ir ne tikai pieaugšanas stāsts, bet arī ass sociāls portrets par identitāti, klasi un to, cik dārgi maksā vēlme kļūt par sevi sabiedrībā, kas pretojas atšķirīgajam.