Johans ValtersKristiāna Ābele

“Johans Valters” ir mākslas vēsturnieces Kristiānas Ābeles monogrāfija sērijā “Latvijas mākslas klasika”, kas izgaismo viena no latviešu modernās glezniecības pamatlicējiem dzīvi un daiļradi. Grāmata iezīmē Valtera (1869–1932) ceļu no Latvijas mākslas skatuves uz Vāciju, kur viņš pieņem pseidonīmu Valters-Kūravs, apvienojot vecāku uzvārdus. Drēzdenes desmitgade (1906–1916) atklājas kā “galanto svētku” posms ar postimpresionistisku dekorativitāti, kas harmonē ar Belle Époque laikmeta noskaņām. Savukārt Berlīnes gadi (1916/1917–1932) parāda viņa centienus virzīties uz tālāku abstrahēšanu, vienlaikus arhitektoniski strukturējot formu un izceļot “krāsu melodijas”, dialogā ar Sezāna, vācu ekspresionistu, franču fovistu un kubistu pieredzi. Ābele pārliecinoši nostiprina Valtera vietu līdzās Purvītim un Rozentālam, uzsverot viņa muzikālo ritmiku skatījumā uz dabu un kompozīciju. Izdevums piedāvā koncentrētu, vizuāli un analītiski bagātu portretu, kas atklāj gan radošos meklējumus, gan laikmeta kontekstu. Aprakstu pievienoja: MI modelis gpt-5, 01.09.2025