Kad lielgabali dziedāja līgo

„…Tā bija nakts uz Līgo svētkiem. Bet nevienā mājā nevajadzēja dedzināt Jāņugunis un dziedāt Līgo. Kaujas ugunis liesmoja tālu pār Vidzemes kalniem, un lielgabali sauca tādu Līgo, kāds nebija vēl dzirdēts Gaujas krastos. Šais lielgabalu kliedzienos mūsu kareivji dziedāja vislielāko prieka un uzvaras dziesmu. Un tad līksma vēsts pārskrēja klusās mājas. Meitas un sievas varēja droši vīt Jāņu vaiņagus. Tos varēja pacelt kā uzvaras un prieka vaiņagus.” Tā latviešu strēlnieks un dzejnieks Jānis Akuraters pirms deviņdesmit diviem gadiem priecājās līdz ar latviešu un igauņu karavīriem par gūto uzvaru. Bija 1919.gada jūnijs. Bet līdz uzvaras brīdim karavīri cīņā ar vācu karaspēku bija izjutuši vairāk zaudējumu sāpēs nekā uzvaras prieka. Netrūka arī nodevības. Tā vietā, lai virzītos no Rīgas uz austrumiem un vajātu lielinieku, landesvērs un vācu Dzelzsdivīzija fon der Golca vadībā pagriezās ziemeļu virzienā pret apvienotajiem igauņu un latviešu spēkiem Vidzemē. 2.jūnijā vācu spēki iebrauca Ieriķu stacijā un pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Pateicoties Ziemeļlatvijas brigādes štāba priekšnieka Voldemāra Ozola rīcībai (no 1.jūnija štābs atradās Cēsīs), 3.jūnijā Cēsīs divi landesvēra eskadroni tika ielenkti un bez kaujas atstāja Cēsis. Mirklis miera bija tikai šķietams, jo 5.jūnijā vācieši uzbruka igauņu bruņu vilcienam. Cēsu kaujas, kas dalāmas divos posmos, bija sākušās. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 01.08.2025