Ruta Štelmahere dzejoļu krājumā Klēpis turpina autores kā dzejnieces un gleznotājas jutīgo skatījumu uz mūsdienu Latviju, atklājot vietu atmiņas un cilvēku likteņu rakstus. Šie dzejoļi veido daudzbalsīgu ainavu – pilsētu ielas un ciematu nomaļas, muižas un baznīcu ēnas, miglainas pļavas un noplukušas viensētas –, kur ikdienišķais satiekas ar simbolisku un garīgu dimensiju. Tekstos klātesošs ir klusais vērotājs – kalpa figūra –, kas it kā savāc sīkas detaļas vienotā, daudzdimensionālā kopainā un liek ieraudzīt neredzamo aiz redzamā. Štelmahere precīzi un tēlaini savieno dokumentālu realitātes tvērumu ar iekšējo mitoloģiju, radot emocionāli blīvu, vizuāli uzlādētu valodu. Klēpis ir aicinājums ieraudzīt Latviju uz sliekšņa starp pagātni un tagadni, starp ikdienas priekšmetiem un to garīgo atbalsi, un tas uzrunās lasītājus, kuri meklē dzeju ar telpisku dziļumu, smalku novērojumu un vizuālu iztēli, ko spēcina autores mākslinieces rokraksts.