Grāmata "Tibetas maģija un noslēpumi" (oriģinālā Mystiques et magiciens du Tibet, 1929) ir franču pētnieces, budistes un ceļotājas Aleksandras Davida-Nēlas (1868–1969) slavenākais darbs. Tajā autore apraksta savu 14 gadus ilgo pieredzi Tibetā laikā, kad šī zeme ārzemniekiem bija gandrīz pilnībā slēgta.
avida-Nēla grāmatā apvieno zinātnisku novērotāja pieeju ar dziļu personīgu iesaisti vietējās tradīcijās:
Mistikas un maģijas rituāli: Autore apraksta neparastas parādības, kuras viņa pati ir novērojusi vai apguvusi, piemēram, levitāciju, telepātiju un spēju staigāt pa ūdeni.
Tummo prakse: Viens no slavenākajiem aprakstiem ir par mūkiem, kuri spēj radīt iekšējo siltumu un kaili izdzīvot mīnus grādu temperatūrā, žāvējot uz sava ķermeņa sasalušus palagus.
Lung-gom-pa: Apraksti par "vēja skrējējiem" — lamas, kuri caur īpašām elpošanas un meditācijas tehnikām spēj milzīgā ātrumā veikt tālas distances bez atpūtas, ēdiena vai dzēriena.
Tulpa (domu formas): Autore stāsta par savu mēģinājumu ar prāta spēku radīt "tulpas" — vizualizētas būtnes, kas kļūst redzamas arī citiem, bet kuras vēlāk bijis grūti iznīcināt.
Budisma filozofija: Grāmata nav tikai stāsts par brīnumiem; tajā padziļināti skaidrota Tibetas budisma filozofija, meditācijas tehnikas un klosteru izglītības sistēma.
Aleksandra Davida-Nēla bija pirmā eiropiete, kura 1924. gadā, pārģērbusies par ubago deju, iekļuva aizliegtajā pilsētā Lhasā. Viņas darbs tiek uzskatīts par vienu no uzticamākajiem un objektīvākajiem Tibetas ezotērisko prakšu aprakstiem Rietumu literatūrā, jo viņa bija ieguvusi Tibetas lamas statusu un runāja vietējā valodā.