Venedikta Jerofejeva kultromāns "Maskava–Gailīši" (plašāk pazīstams arī kā "Maskava–Petuški") ir grotesks un skarbi liriskais ceļojums pa dzelzceļa līniju no Maskavas uz Petuškām, kas kļūst par neaptveramas ilgas pēc laimes un skaidrības alegoriju. Teksts veidots kā alkohola miglā vijošs monologs, kurā varonis, apbruņojies ar bezdievīgi precīzām dzeršanas receptēm, citātiem no klasikas un paradoksālām dzīves atziņām, mēro šķietami īsu, bet bezgalīgu ceļu. Pārrāvumi laikā un telpā, komiski traģiski dialogi un ironiski traktāti par kultūru un metafiziku atsedz padomju ikdienas absurdumu. Jo tālāk vilciens dodas, jo vairāk realitāte saplūst ar sapņiem par Petuškām kā šķīstīto paradīzi, kur varētu beigties sāpes un vientulība. Šis darbs kļuvis par padomju underground literatūras emblēmu – smeldzīgi komisku, filozofisku epopeju par cilvēka cieņu, pazušanu un neatlaidīgu alkšanu pēc gaismas tumsas malduguni vidū.