Miesas krāsas dominoZigmunds Skujiņš

„Vairāk es baidos, vai šim romānam nav vecuma smakas, kas manos gados viegli var gadīties (..). Ieiet vecīgā, nostalģiskā pļurkšķēšanā ir visbaigākais,” – stāsta Zigmunds Skujiņš intervijā (Grāmatu Apskats, 1999, 6./.7. nr.). Uzreiz jāsaka, ka no vecuma smakas Miesas krāsas domino nav ne miņas. Gluži pretēji – romāns ir krietni izaicinošs, dažu lasītāju tas varbūt arī aizkaitinās, bet daudzviet jaušamā veselā saprāta balss šoreiz patiesi ir vesela, nevis aizsērējusi no nemitīgas vispārzināmu spriedumu atgremošanas. Tāda nemierīga, urdoša un drusku lecīga grāmata. Iespējams, Miesas krāsas domino ir labākais Skujiņa romāns. Romāna virsraksts labi raksturo tā izveides principus. Pirmkārt – domino spēle, kurā kauliņi sader cits ar citu. Daļai no kauliņiem vienā galā XVIII gadsimta notikumi, kas vijas izšķērdīgi mežģīņotajā rokoko manierē, otrā – XX gadsimts. Daļa – „universāli”: noslēdzošās nodaļas, kurās sižeta līnijas sanāk vienkopus un top skaidrs, kālab romānā viscaur notiek lēkāšana pāri un caur gadsimtiem. Tajās atrodami arī plašāki esejistiski prātojumi, kas stiprina romāna jēdzienisko fundamentu, bet atslodzei – atsevišķas ekstravagances (teiksim, refleksijas par impotences lomu pasaules vēsturē). Dažus no šiem „kauliņiem” var lasīt arī kā atsevišķas noveles – piemēram, par Aspazijas bērēm, kas visai savdabīgi turpina Skujiņa versiju par Aspazijas biogrāfiju, kas izklāstīta stāstā Sātana eņģelis, bet spēles jēga un nenoliedzami iespaidīgais ornaments, kādu veido kauliņu klājums, atklājas tikai kopsakarībās (līdzīgas izveides princips bija Gultā ar zelta kāju). Otra domino nozīme – karnevāla apģērbs. Taču karnevāla apģērbs miesas krāsā nav atšķirams no īstās ādas. Maska pārvēršas sejā, seja – maskā (tāpat kā romānā Kailums). Jēga varētu būt apmēram šāda. Vēsture un līdz ar to cilvēka esamība atgādina dažbrīd komisku, dažbrīd rēgainu karnevālu, kura dalībniekiem maskas pie labākās gribas nav atšķiramas no sejām. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 15.09.2025