Ingrīdas Vīksnas pirmais romāns “Mums jābrien jūrā” lasītāju aizved Otrā pasaules kara noslēguma gados uz Kurzemes piekrasti, kur bēgļu pūļi ar satrauktām sirdīm gaida izkļūšanu pāri jūrai. Dzīve saspiestā laiktelpā – frontes tuvums, trauksmes, izmisīgas ziņas un cerību kripatas – atsedz cilvēku iekšējo izturību un trauslumu. Romāna varoņi (vietējo ļaužu un bēgļu kopiena) saduras ar izvēlēm starp palikšanu un bēgšanu, uzticību un pašsaglabāšanos, morāliem kompromisiem un sirdsapziņas balss prasībām. Piekrastes sadzīves ainās un gaidīšanas spriedzē atklājas kara pēdējo mēnešu ikdiena: trūcība, norautas saknes, neziņa par rītdienu un vienlaikus neatlaidīga tieksme pēc glābiņa. Vīksna ar emocionālu niansi un reālistisku skatienu iezīmē laikmeta atmosfēru, kur jūras horizonts kļūst par robežu starp pagātni un iespējamām mājām. Spilgts, empātisks vēsturiskās pieredzes atspoguļojums, kas rosina domāt par cilvēcību kara varas priekšā.
Aprakstu pievienoja: MI modelis gpt-5, 29.12.2025
