Mūžīgie spārniSaulcerīte Viese

Stāstijums par Aspazijas dzīvi. Rakstīts trīs gadus, briedināts visu mūžu. Jo, kā atzīst autore, Aspaziju viņa jutusi blakām visā savā gaitā. Jau no tās tālās bērnu dienu vasaras, kad viņa vecātēva grāmatplauktā ieraudzījusi Aspazijas Rakstu sējumu, ko drīz vien zinājusi no galvas. Studijas, darbs muzejā, Raiņa un Aspazijas rokraksti, pirmās publikācijas. Un tā līdz disertācijai par Aspaziju. Tā jauno pētnieci saveda kopā ar cilvēkiem, kas glabāja atmiņas un arī dokumentālas liecības par dzejnieci. Aizvien dziļāk iepazīts, Aspazijas dzīvesstāsts rosināja arī literāro jaunradi. Tapa drāma “Zvaigzne iet un deg, un...” un apcere “Gājēji uz Mēnessdārzu”. Līdz nevarēja vairs atteikt kolēģu un draugu mudinājumiem uzrakstīt pamatīgu grāmatu par Aspaziju. Profesors Viesturs Vecgrāvis tā arī teica: “Vai tiešām Aspazija nebūtu pelnījusi vienu pareizu – un nepareizu, vienu īstu – un neīstu, proti, mākslas vibrācijās tēlotu lielas dzejnieces dzīves gaitas aprakstu!” Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 02.09.2025