Grāmata ir kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju, jo pirmo reizi atklāj Kalkutas Mātes Terēzes slēptāko un intīmāko dzīves pusi. Tā pilnībā sastāv no viņas privātajām vēstulēm, kuras viņa rakstīja saviem garīgajiem vadītājiem un uzticamības personām vairāku gadu garumā. Zīmīgi, ka pati Māte Terēze bija lūgusi šīs vēstules pēc savas nāves iznīcināt, taču Baznīca tās saglabāja kā svarīgu liecību viņas beatifikācijas un kanonizācijas procesam.
Sabiedrība Māti Terēzi vienmēr pazina kā smaidīgu, enerģisku un miera pilnu sievieti, kura nesavtīgi palīdzēja Kalkutas nabadzīgajiem graustu iemītniekiem. Tomēr vēstules atklāj satriecošu kontrastu: gandrīz 50 gadus Māte Terēze savā sirdī piedzīvoja pilnīgu garīgo tumsu, tukšumu un Dieva pamestību. Viņa rakstīja, ka nejūt Dieva mīlestību, Viņa klātbūtni lūgšanās un ka viņas dvēseli māc smagas šaubas un vientulība.
Šo stāvokli teoloģijā dēvē par "dvēseles nakti". Grāmata parāda, ka šī tumsa nebija ticības zudums, bet gan mistiska un augstākā līmeņa solidaritāte ar pasaules nabadzīgajiem. Viņa dalījās ne tikai materiālajā nabadzībā ar tiem, kam nekā nav, bet arī garīgajā nabadzībā ar tiem, kuri jūtas nevienam nevajadzīgi un Dieva aizmirsti.
Aprakstu pievienoja: annele18, 26.10.2026