Aleksandra Solžeņicina grāmata “Не стоит село без праведника” pievēršas Krievijas pēckara un poststaļinisma laika ikdienai, kur ārēji klusa lauku dzīve atklāj dziļas morālas plaisas. Darba centrā ir Matrjona — trūcīga, daudz cietusi sieviete, kura dzīvo pieticīgi, palīdz citiem un neprot sev izprasīt ne labumu, ne taisnību. Stāstītājs, nonācis Krievijas ciemā 20. gadsimta piecdesmitajos gados, pamazām ierauga, ka tieši Matrjonas klātbūtne uztur apkārtējo pasauli cilvēcisku, kaut arī viņas labestība bieži tiek izmantota un paliek nenovērtēta. “Не стоит село без праведника” nav tikai lauku sadzīves tēlojums: Aleksandrs Solžeņicins tajā runā par sirdsapziņu, pazemību, garīgu taisnumu un sabiedrību, kas zaudē spēju atšķirt īstu vērtību no mantiskas intereses. Šī ir skarba, vienlaikus dziļi līdzjūtīga proza par cilvēku, kura klusā taisnprātība kļūst par mērauklu veselai kopienai.