Pēdējā meitene

Penelopei Evansai romānā “Pēdējā meitene” psiholoģiskā spriedze aug no pirmās, šķietami rāmi sadzīviskās lappuses. Vecs vīrs – stāstītājs – sākumā izskatās laipns kaimiņš, taču viņa interešu centrā nonāk jaunāka sieviete Amanda. Larijs grib būt “draugs” ar varu noteikt otram gribu un likteni, un viņam šāda manipulēšana nav sveša. Lasītājs seko varoņiem cauri krēslainu dienu labirintam, kur katrs pagrieziens izgaismo jaunu attiecību šķautni, arvien drūmāku un baisāku. Pakāpeniski atsedzas apsēstība, kontroles ilūzijas un varas dinamika, kas sagrauž robežas starp aprūpi un piesavināšanos. Spriedze tiek vīta no klusām detaļām un ikdienas sīkumiem, līdz paveras jautājums – kas patiesībā notiek aiz slēgtām durvīm un kurš īsti stāsta šo stāstu? Evansas smalki veidotais psiholoģiskais romāns izaicina uzticēties naratīvam, vienlaikus virzot uz kulmināciju, kur neparedzamība kļūst par vienīgo noteikumu. Tā ir tumša, bet precīza cilvēka attiecību un manipulācijas anatomija.