Kristas Annas Belševicas stāstu krājums “Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām” ir smalki komponēta atmiņu ainava, kurā ikdienišķi mirkļi pārtop par iekšēju karti – vietu un cilvēku nospiedumiem, kas turpina skanēt arī tad, kad saruna beigusies. Autore vēro ar dzejnieces jutību: valodas melodija te uzplaiksnī kā gaismotas logu rūtis lielpilsētas sienā, atsedzot dzīves, par kurām parasti paietam garām. Stāstos līdzās trauslai nostalģijai skan pašironija un mierīgs skaidrojums: kā saglabāt līdzsvaru, ja atmiņas grib mūs aizvest atpakaļ, bet ikdiena aicina uz priekšu. Pelēkais suns un zelta zivtiņas – tēli, kas vieno sapņa solījumu ar realitātes pelēcību – kļūst par vadzīmēm, caur kurām varoņi mēģina aprakstīt sevi, savas kļūdas un to, ko gribētu vēlreiz piedzīvot. Grāmata lasāma lēni un ar baudu – par to, kā saskatīties tekstā un atpazīt sevi citu stāstos.