Ērika Hānberga grāmatā “Pieklīdušās aitas” autors atgriežas savas bērnības un jaunības takās, turpinot līniju, ko ieskicēja garstāstā “Pirmā grēka līcis”. Stāstījums vijas cauri kara laika spriedzei un puišeļu nedarbiem, pārtopot jaunības meklējumos un brieduma pārdomās par rakstnieka un žurnālista arodu. Centrā paliek Birzgales un Ogres puses cilvēki — laikabiedri ar saviem darbiem, kļūdām un sirdsapziņas balss aicinājumiem, kurus Hānbergs vēro ar siltu ironiju un dokumentālista skatienu. Grāmata pulsē ar Latvijas lauku ikdienas ritmu, atceru ainām un ģimenes piemiņas gaismu — svecīšu liesmiņas kapsētās kļūst par simbolu piederībai un atbildībai. “Pieklīdušās aitas” ir personisks, bet plašākam lasītājam saprotams dzīvestāsts: par to, kā laikmeta vēji samet mūs malā un kā atgriezties savā barā. Ēriks Hānbergs piedāvā godīgu, rūdītu balsi, kas apvieno stāstniecības azartu ar laikmeta liecības svaru.