Džona Boina romāns “Puisēns svītrainā pidžamā” atklāj Otro pasaules karu bērna nevainīgajām acīm. Deviņgadīgais Bruno kopā ar ģimeni no Berlīnes pārceļas uz nomaļu māju tēva jaunā dienesta dēļ. Blakus atrodas ar žogu norobežota nometne, ko puika nesaprot, bet kas viņa pasaulē ienes neizskaidrojamu klusumu un bailes. Klejojot gar žogu, Bruno iepazīstas ar līdzīga vecuma zēnu svītrainā tērpā. Viņu sarunas pāri žogam pārtop klusā draudzībā, kurā bērni mēģina saprast pasauli, kuru pieaugušie ir sadalījuši pēc nežēlīgiem likumiem. Stāsts, kas izvairās no tiešiem aprakstiem un ļauj lasītājam salikt kopā to, ko Bruno nespēj nosaukt vārdos, kļūst par skarbu alegoriju par nezināšanas cenu, vainas ēnām un cilvēka cieņas trauslumu. Grāmata ir emocionāli spēcīgs, vienkārši izstāstīts darbs par draudzību un nošķīrumiem, kas brīdina par aklu paklausību un līdzjūtības trūkumu.