Roberts Eidemanis

Roberts Eidemanis (dzimis 1895. gada 9. maijā Lejasciemā, miris 1937. gada 12. jūnijā Maskavā) bija latviešu izcelsmes Padomju Savienības ģenerālis (komkors) un literāts Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā Eidemani iesauca Krievijas Impērijas armijā un nosūtīja uz Kijivas kara skolu, pēc kuras beigšanas iecēla par Sibīrijas strēlnieku pulku jaunāko virsnieku. 1917. gada decembrī Irkutskā piedalījās junkuru sacelšanās apspiešanā. 1918. gada maijā Omskas rajonā vadīja kaujas pret čehoslovāku korpusu, vēlāk vadīja vairākas Sibīrijas partizānu nodaļas. 1919. gada sākumā Eidemanis komandēja 16. strēlnieku divīziju Donas frontē cīņās pret ģenerāli Krasnovu, pēc tam kā 41., vēlāk 46. strēlnieku divīzijas komandieris cīnījās pret Deņikina karaspēku. 1920. gadā Eidemanis komandēja 13. armijas kaujās pret Vrangeļa armiju. Viņa vadītajai armijai bija izšķirīga nozīme Krimas atslēgas — Kahovkas placdarmu — aizstāvēšanā. 1921. gadā Eidemani iecēla par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku. Tur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā. Kopš 1925. gada publicēja vairākus prozas darbus, darbojās latviešu kultūras un izglītības biedrībā "Prometejs". Bija Latvju Rakstnieku Centrālā biroja priekšsēdētājs, 1934. gadā uzņemts Padomju Rakstnieku savienībā. 1932. gadā Eidemanis kļuva par Revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas ķīmijas centrālās padomes (Осоавиахим) priekšsēdētāju. Lielā terora laikā R. Eidemani 1937. gada 22. maijā arestēja Maskavas partijas konferences laikā un spīdzināšanā no viņa izspieda atzīšanos dalībā "militāri fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā". 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē viņam piesprieda nāvessodu. Nošauts 12. jūnijā kopā ar Tuhačevski, Jakiru, Uboreviču un citiem karavadoņiem. Līķis sadedzināts Maskavas Jaunās Donas kapsētas (Новое Донское кладбище) krematorijā.