Miervalža Birzes romāns Rozā zilonis ir skarbi ironiska, bet līdzjūtīga padomju Latvijas jaunatnes un sabiedrības portretējuma grāmata. Centrā ir hipiju kustības atblāzma Rīgas vidē: brīvdomīgais Broņislavs un viņa līdzgaitniece Baiba ar savu izskatu, mūziku un iekšējo protestu izaicina padomju ikdienas liekulību. Birze, ārsts pēc profesijas, izmanto precīzu novērotāja skatienu, atklājot sadzīves ēnas puses — blatu sistēmu, deficīta ekonomiku un varas mehānismus, kas nosaka izvēles pat šķietami privātās lietās. Rozā zilonis kļūst par simbolu tam, ko sabiedrība negrib redzēt: jaunības tieksmi pēc brīvības, skaļiem sapņiem un mīlestības, kas spiesti sadurties ar kontroles un bailēm cauraustu kārtību. Autors neidealizē savus varoņus — viņu sacelšanās ir gan impulsīva, gan ievainojama — taču tieši šī pretruna piešķir stāstam spriedzi un cilvēcisku siltumu. Rozā zilonis ir dzēlīga laikmeta satīra un reizē godīgs pieaugšanas stāsts, kas atspoguļo, ko nozīmēja būt jaunam aiz „dzelzs priekškara”.