Monikas Sabolō romāns "Samera" sākas ar satriecošu pazušanu: drīz pēc deviņpadsmitās dzimšanas dienas no Franču piepilsētas ainavas izgaist jauna sieviete – pēdējā aina atmiņās ir gaišmataina meitene, kas rotaļājas pļavā. Gadiem vēlāk stāstītāja atgriežas pie šī noslēpuma, kas kā smalks dūmaka slānis pārklāj viņas paaudzes atmiņas. Meklējot atbildes, viņa šķetina klusēšanas sienas, pirmās mīlestības ēnas un draudzību, kurās slēpjas skaudri noslēpumi. Pilsētas malā – tur, kur pļavas satiekas ar ezeru un mežu – pasaule izskatās idilliska, taču zem gludās virsmas mutuļo baiļu, skaudības un vainas straumes. "Samera" nav tikai kriminālintriga; tā ir psiholoģiska izpēte par to, ko sabiedrība izvēlas neredzēt, un par atmiņu neuzticamību. Ar poētisku, klusinātu spriedzi autore konstruē gabaliņu mozaīku, kas ved lasītāju cauri pieaugšanas sāpēm un klusuma plīsumiem līdz brīdim, kad patiesība kļūst neizbēgama.