Alfrēda Krūkļa dzejas krājums Skurba kā ceriņš (Liesma, 1997) apvieno mīlas liriku, kur jūtu maigums un skumju tvārs mijas ar gaismas ilgošanos. Dzejnieks, balstoties dzīves gaitā noslīpētā valodā, vēro mīlestības pārvērtības – no pirmatnēja reibuma līdz klusām atziņām par zaudējumu un samieru. Dabaskati – ceriņu smarža, vēls vakars, rudens vējš – kļūst par izjūtu spoguli, bet atmiņu un tagadnes slāņi saplūst sarunā ar sevi un mīļoto. Krājumu caurvij ritms un dzidrs, muzikāls tēlojums, kur precīza metafora un atturīga intonācija atstāj pēcgaršu, kas ilgst pāri lappusēm. Skurba kā ceriņš atklāj autora spēju skaidri nosaukt nepasakāmo – maigas tuvības trauslumu, ilgu slieksni un cerību, kas neatlaiž. Grāmata uzrunās lasītāju, kurš meklē patiesu, latviskā ainavā un dzīves pieredzē sakņotu mīlas dzeju, kas vienlaikus ir personiska un vispārcilvēciska.