Anna Auziņa ar krājumu "Slēpotāji bučojas sniegā" (Preses nams, 2001) turpina jaunās paaudzes latviešu dzejas lirisko, tēlaino un juteklisko līniju. Grāmata atklāj autores balsi, kurā vizuālais un emocionālais savijas vienā elpā: ikdienas mirkļi, attiecību spriegums, sievietes pašizjūta un trauslas intimitātes epizodes pārtop koncentrētos, tēlos piesātinātos tekstos. Auziņas dzejoļos sniegs, aukstums un gaisma bieži kļūst par noskaņu un atmiņu magnētiem, bet ķermeniskums – par precīzu valodas instrumentu. Krājuma lakoniskais apjoms pastiprina vienotās tembrālās noskaņas efektu: klusināts maigums mijas ar ironijas piesitieniem, bet rotaļīgums – ar skaidru eksistenciālu jūtīgumu. Vienlaikus jūtama autores mākslinieciskā izcelsme – tēli izstājas kā gleznas, kurās svarīga ir līnija, tonis un klusums starp vārdiem. "Slēpotāji bučojas sniegā" ir atvērta, vizuāli spilgta un emocionāli precīza debija, kas iezīmē Auziņu kā nozīmīgu balsi latviešu mūsdienu dzejā.