Aleksandra Ostrovska pavasara pasaka "Sniegbaltīte" (1873) ir poētiska un dramatiska luga, kas balstīta uz krāšņiem slāvu folkloras un pagānisma motīviem. Atšķirībā no Rietumeiropas pasakām, šis darbs stāsta par Frostu (Salnu) un Pavasara-Skaistules meitu — Sniegbaltīti, kuras sirds ir radīta no ledus un nespēj mīlēt.
Sniegbaltītes ilgas pēc cilvēku pasaules un gana Lela brīnumaino dziesmu valdzinājums aizved viņu pie berendeju tautas. Tur viņa saskaras ar reālo dzīvi, kurā valda kaislības, greizsirdība un nodevība. Lugas kulminācija un reizē traģēdija slēpjas neatrisināmā konfliktā: lai piedzīvotu īstu, cilvēcisku mīlestību, Sniegbaltītei ir jāatsakās no savas drošās, ledainās neaizskaramības. Mātes dāvātais mīlestības siltums pamodina viņas sirdi, taču kļūst viņai liktenīgs — pirmais saules stars Sniegbaltīti izkausē.
"Sniegbaltīte" ir dziļi filozofisks darbs par dabas cikliem, mīlestības visvareno spēku un tās upuriem. Ostrovska radītais tēlu skaistums, melodiskā valoda un mistiskā atmosfēra padara šo lugu par vienu no krievu dramaturģijas virsotnēm, kas iedvesmojusi arī N. Rimska-Korsakova pasaulslaveno operu.
Aprakstu pievienoja: annele18, 03.07.2026