tasIngera Kristensena

Dzejoļu krājumā iezīmēta saikne starp cilvēku, valodu un tās svaru mūsu realitātē, kur noris subjekta un cilvēka kā pasaules centra dekonstrukcija. Krājumā dzejniece runā par politiskajām, sociālajām, ekonomiskajām un tekstuālajām struktūrām, kuras organizē sabiedrību un pakļauj, vienlaikus ļaudamās pašiznīcībai. Grāmatas kompozīcija ir stingri matemātiska, bet tās varoņi ir amēbas, akmeņi un fabrikas, bailes, psihiatrijas un augstākās izglītības iestādes, smiltis, vārdu iekšējā seksualitāte un slavas dziesmas.