Daces Priedes talanta pārsteidzošākā šķautne ir spēja personiskā pieredzē iegūto dziļo izpratni par dzīves pievilto cilvēku dvēseles norisēm savienot ar nedziestošu sapni par romantiski pārliecīgu mīlestību un radīt tādu pasaules ēku, kurā harmoniski sadzīvo šīs šķietami nesavienojamās īstenības.
Šīs grāmatas rūgti saldo vēstījumu ievada skaudri, urdoši jautājumi: par mīlestības deficītu un alkām pēc tās, par to, kā vientulība saārda cilvēka dvēseli; par atbildību un šīs nastas nepanesamo smagumu; par brīvību un atkarību; par cilvēka esmes vērtību; par Dieva mīlestību un tās izpratni.
Rakstniece apzinās, ka Dārtas liktenī ieprogrammētajām sāpīgajām problēmām reālajā dzīvē šobrīd nav pilnvērtīga atrisinājuma, bet viņas romantiķes dvēsele un cīnītājas reālistes gars ar to nespēj samierināties, tādēļ… palīgā nāk sapnis, pasaka — liela, pārvārīga mīlestība: tauriņi traucas debesīs, kuģis ar miglas austām burām aizpeld pasaulē, kur viss notiek skaisti, tīri un reizē tik jutekliski pilnasinīgi, ka lasītājs nevar palikt vienaldzīgs un vismaz uz mirkli jūtas apbalvots un gandarīts.