Hēsioda “Teogonija” ir viens no sengrieķu kultūras stūrakmeņiem – dzejas darbs, kurā hronoloģiski izklāstīta pasaules un dievu dzimšana. No pirmatnējā Haosa caur Gajas, Tartaras un Erosa parādīšanos līdz titānu laikmetam un Olimpa dievu valdīšanai autors veido kosmogonijas un dievišķo dzimtu ģenealoģiju. Tekstā savijas skarba varas pārmantošana, dievu savstarpējās cīņas un sakārtotas pasaules nostiprināšanās, ar ko noslēdzas valdnieka Zeva autoritātes iedibināšana. “Teogonija” atklāj arī dzejas dievišķo izcelsmi – Mūzu iedvesmu, kas, pēc paša Hēsioda teiktā, nāk no Helikona kalna. Latviešu izdevumā lasītājs iegūst koncentrētu ieskatu mitoloģiskajā domāšanā, kas ietekmējusi Eiropas literatūru un filozofiju, – tas ir gan avots klasiskās mitoloģijas izpratnei, gan atslēga vēlākajiem stāstiem par dieviem un varoņiem. Grāmata kārto mītus skaidrā, poētiskā secībā, ļaujot saredzēt dievu dzimtu saites un pasaules kārtības izveidi no pirmatnējā haosa līdz olimpiskajai harmonijai.