Havjera Mariasa romāns “Tik balta sirds” atveras ar satricinošu ainu, kas jau pirmajās lappusēs nosaka spriedzes un noslēpumu toni. Stāstītājs Huans, nesen apprecējies, pamazām saprot, ka laulība ienes ne tikai maigumu un tuvību, bet arī bažas un neizskaidrojamas klusēšanas. Ģimenes pagātne – jo īpaši viņa tēva nerunātie stāsti un radinieku noklusētie notikumi – sāk mest ēnu pār tagadni. Sarunas, vēstules, kļūdu un sakritību ķēdes veido detektīvisku pavedienu, kas ved cauri Madridai, Ņujorkai un Havannai un izceļas ar Mariasam raksturīgajām garajām, domīgajām frāzēm. Romāns izpēta uzticēšanos un vainu, vēlmi zināt un bailes uzzināt, kā arī to, ko noslēpumi spēj nodarīt attiecībām. “Tik balta sirds” ir smalks psiholoģisks portrets par laulību kā teritoriju starp patiesību un noklusēto, kur negaidīts atklājums var mainīt visu – ne tikai to, ko cilvēki saka, bet arī to, ko viņi spēj viens otram piedot.