Stiklu mēdz uzskatīt par trauslu meteriālu, bet tikai retais aizdomājas, ka tas ir ņemts no zemes, rūdīts ugunī un bezgalīgi skalojies okeāna viļņos. Īdita Heivorda izgatavo vēja zvanu virtenes no tikliņiem, ko izskalojusi jūra. Tas ir viņas sirdsdarbs un mierinājums. Krāsainos stikliņus viņa sauc par vāravu asarām un stāsta kādu skumju pasaku...Arī pašas Īditas dzīves nozaīka veidota caur sāpju un zaudējumu asarām. Kāda cena ir jāmaksā par spēju radīt, mīlēt un pasargāt savus tuvos, zina vien viņa pati un vējš, kas ik dienu rotaļājas zvanu skaņās. Kurš ir tiesīgs spriest par sievietes izvēles, kad jānosargā dārgākais? Uz kādu rīcību cilvēks ir spējīgs mīlestīas vārdā? Kā pērles virtenē, tā vairāku sieviešu dzīves risinās cita aiz citas un līdzās rodot stāstu par mūžīgu mīlestību, iekšējiem atklājumiem un drosmi pieņemt lēmumus.
Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 30.09.2025
