"Viesis no bezgalības" (krievu: Гость из бездны) ir krievu rakstnieka Georgija Martinova 1961. gadā sarakstīts zinātniskās fantastikas romāns. Ļeņingradietis, Lielā Tēvijas kara dalībnieks, padomju diplomāts atraitnis Dmitrijs Volgins 39 gadu vecumā Parīzē mirst no nezināmas slimības. Viņu ievieto svina zārkā, lai pārvestu uz Krieviju. Nejauši izceļas ugunsgrēks, un zārks aizkausējas. Volgins tiek apglabāts, zārku neatverot. Pēc astoņpadsmit gadsimtiem zārks ar labi saglabājušos ķermeni tiek atrasts, un nākotnes mediķi nolemj atdzīvināt tajā gulošo cilvēku. Sarežģītais eksperiments, ko pavada visas planētas diskusija par tādas darbības ētiskumu, izdodas. Kiprā atdzīvinātais un pilnīgi izārstētais Volgins sāk iepazīt sev jauno pasauli. Viņš vēlas nokļūt Ļeņingradā, kas pārvērsta par Oktobra parku. Tēma par galvenā varoņa iekļaušanos jaunajā pasaulē risināta neraksturīgi utopijai. Neraugoties uz to, ka pēcteči izturas pret viņu ar cieņu, Volgins, jūsmojot par apkārtējo, tomēr šai pasaulē jūtas svešs. Viņš saprot, ka fizisko un garīgo spēju ziņā atpaliek no saviem pēctečiem. Bez tam viņš skumst pēc savas pasaules un sievas, kas gājusi bojā Lielajā Tēvijas karā. Nedaudz vēlāk no kosmosa tālēm atgriežas 21. gadsimta vidū startējušais fotonu kuģis "Ļeņins", kas bija devies ekspedīcijā uz Vegu un Gulbi 61. Ekspedīcijas dalībniekiem tā ilga astoņus gadus, taču uz Zemes tikmēr pagājuši astoņpadsmit gadsimti. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 31.07.2025