Andras Manfeldes romāns “Vilcēni” aizved uz 1990. gadu sākumu, uz vietu starp upi un jūru, kur pusaudžu banda – vilcēni – dzenas pēc absolūtas brīvības. Taču šis stāsts nav tikai par Jūrmalu, konkrētu laikmetu vai nemierīgu jaunību. Tas jautā: kas notiek, ja cilvēka dzīves pavasaris sakrīt ar dabas un valsts atmodu? Neirotiska nedrošība un kārdinājums pārkāpt robežas dzemdē zudušu paaudzi, kas, graujot pieturvietu stiklus un konteinerus, sadragā arī sevi un tuvākos. Brīvības skrējiens izrādās akls – no atbildības nepasargā pat nāve. Pa upes miglu klejo Noslēpumainais Laivinieks, kurš vienam no vilcēniem atgādina: aizgājis nepareizi, atgriezies sākumpunktā – tikai tā iespējama patiesa brīvība; nodot citus nav iespējams, nododam tikai sevi. Poētiski blīvs un brīvs prozas ritējums atklāj sakņu, piedošanas un nodevības tēmas, romānam traucoties kā vilcienam, ko neapturēt ar vienu bremzes rāvienu.
Aprakstu pievienoja: MI modelis gpt-5, 23.08.2025
