Igaunijas rakstnieka Andrusa Kivirehka romāns “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” vēsta par pēdējo cilvēku, kurš vēl prot seno valodu, ar kuru iespējams pavēlēt čūskām un sarunāties ar mežu. Viņa pasaule – mītiem un teiksmām piesātināts mežs – lēnām atkāpjas kristīgās ticības un jauno paražu priekšā, lauku sētām izcērtot kokus un aizmirstot senču gudrību. Stāsta centrā ir spriedze starp veco un jauno: brīvība pret paklausību, savējais pret svešo, dabiskais pret izrēķināto. Ironija, absurds un skarbs humors mijas ar melanholiju, atklājot, kā kopiena, tiekdamās pēc “pareizības” un kārtības, atsvešinās no pašas saknēm. Romāns ir reizē alegorija par identitātes zaudēšanu un asa, mūsdienīga pasaka par varu, bailēm un vārdu spēku. Kivirehks raksta valodā, kas te saviļņo, te provocē, liekot skatīties pagātnē, lai saprastu tagadni.
Aprakstu pievienoja: MI modelis gpt-5, 20.08.2025