Krišjāņa Zeļģa debijas krājums “Visas tās lietas” (2010, Mansards) iezīmē jaunas, spēcīgas balsis ienākšanu latviešu dzejā. Dzejnieks, kura pieredze sniedzas no darbiem vīna dārzos un maizes ceptuvēs līdz bibliotekāra un gaismotāja amatam, pārvērš ikdienas novērojumus un konkrētus pieskārienus pasaulei precīzās, jutīgās rindās. Krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš palīdzējis noslīpēt balsi, kas vienlaikus ir tieša un vizuāla: dzejoļi atsedz pilsētas ritmu, kustību starp attālumiem un tuvumu, sīkās detaļas, kas kļūst par atmiņas un klātbūtnes balstiem. “Visas tās lietas” nav patētiska saruna, bet mierīga, ieelpu un izelpu mērīta skice par cilvēka sastapšanos ar lietām, kas mūs veido – darbu, ceļu, valodu un ķermeni. Zeļģa dzeja ir telpiska un pieskārienu pilna; viņš lasa pasauli kā karti, kurā marķēti gan klusi miera punkti, gan asāki pārrāvumi. Tā ir atklāta, koncentrēta un atmiņā paliekoša debija.