Zelta lielceļiModris Zeberiņš

No viesnīcas lielās istabas atskanēja spēcīga balsu ņarvona, spilgtas un skaļas sieviešu klaigas, spiedzīga bāršanās. Tad smiekli. Un pēkšņi mūzika: tik lokana un dzirkstīga mūzika, pavisam savāda, Lipsta ausīm sveša, ka viņš izbrīnījies ieklausījās. „Kumēdiņu rādītāji,” uz Lipsta izbrīnu atsaucās Bīriņš. „Sasabrauca, tev guļot. Sievieši pa vidu, pēc drēbēm kā lielmātes, no ģīmja kā čigānietes, tikai viena balta, strupu degunu, apaļu muti, smuka. Dažs prot vāciski. Citi tik klaigā - italiano, un čigāniski uz visiem krogū lamājas: āzini, tedeši, ģāvoli.” „Dzi, kā nu tilin, ļurin, pūš un dīc, „tā Lipsts, mūziku apbrīnodams. „Taisn uz augš lecin.” „Laikam naktsmājas un tēriņu grib saspēlēt. Vieni lieli rati šiem nolūzuši... ek, nekavē!” Bīriņš nobeidza pikti, sēdekli vietā atsviezdams, nolēkdams. Dukāti nodžinkstēja. Pretī apgaismotajās durvīs uznira mazs, mazs vīrelis, uguņu apgaismotu sarkanu svārku, lielu galvu, kuplu parūku. Jo liela, stiklaina vīna kanna roķelēs, stikls zaigoja atvērto durvju gaišumā. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 01.12.2025