Jāņa Jaunsudrabiņa romāns “Aija” ir latviešu literatūras klasika par jaunas sievietes vilinājumu un tā atbalsīm lauku sabiedrībā. Stāsta centrā ir Aija – daiļa, pašapzinīga un brīvi mīloša, kuras skaistums un nepieradinātība apbur vīriešus un vienlaikus rada sāpes. Viņas jūtu un izvēļu krustcelēs nonāk nosvērtais, sirsnīgais Oļģerts (Olģērts/Olgerts), kurš alkst ģimeniskas saskaņas un uzticības. Attīstoties attiecībām, Aijas tieksme pēc apbrīnas un jaunām iedvesmām arvien vairāk saduras ar Oļģerta ētiskajiem principiem un klusajām laimes ilūzijām. Lauku un mazpilsētas vide – ar gadalaiku ritmiem, sabiedrības skatieniem un nerakstītiem tikuma likumiem – kļūst par fonu sāpīgai pieaugšanai, nodevībai un piedošanas meklējumiem. “Aija” izceļas ar smalku psiholoģisko raksturojumu, valodas tēlainību un morālo dilemmu precīzu zīmējumu: vai iespējams savienot brīvības alkas ar uzticību, kaisli ar pienākumu? Šis darbs turpina uzrunāt lasītājus ar savu emocionālo patiesumu un mūžīgo jautājumu par mīlestības cenu.