Andrejs Pumpurs dzimis 1841. gada 22. septembrī Lieljumpravas pagasta Daugavas kreisā krasta daļā (tagad Birzgales pagastā) "Ķeirānu" mājās muižas vīndedža Indriķa Pumpura un viņa sievas Līzes ģimenē. Mācījās Lielvārdes draudzes skolā (1853—1856), pēc tās beigšanas kopā ar tēvu devās uz Lietuvu, kur palīdzēja vīndedža darbā. Pēc atgriešanas strādāja tēvabrāļa saimniecībā "Lāčplēši". 1856. gadā sāka strādāt par mērnieka palīgu Rembates muižā, no 1867. līdz 1872. gadam darbojās abās Piebalgas muižās, šī laika notikumi attēloti brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romānā Mērnieku laiki (1879). Pēc tam viņš bija muižas pārvaldnieks un mežkungs Jumurdas muižā (1872—1874), pēc tam darbojās Riharda Tomsona uzņēmumos Rīgā un kopā ar Bernhardu Dīriķi atvēra grāmatu veikalu. 1876. gada augustā, ciezdams finansiālas grūtības, Andrejs Pumpurs devās prom no Latvijas un kā brīvprātīgais Maskavā septembrī iestājās par topogrāfu Krievijas Impērijas armijā. Piedalījās cīņās pret turkiem Balkānos, pēc tam mācījās Odesas junkuru skolā. Šajā laikā viņš sāka strādāt pie latviešu eposa "Lāčplēsis" pirmajiem dziedājumiem, izmantojot tautas pasaku un teiku elementus. 1880. gadā atgriezās Rīgā, kur uzdienējās līdz štāba kapteiņa pakāpei. Uz III Vispārīgajiem latviešu Dziedāšanas svētkiem viņš publicēja eposu "Lāčplēsis" sešos dziedājumos (1888), neilgi pēc tam dzejoļu krājumu "Tēvijā un svešumā" (1889). No 1895. gada strādāja par militāro ierēdni Daugavpils intendatūrā, pavadot armijas sūtījumus uz Āziju. Daugavpilī viņš iepazinās ar Ansi Gulbi, kas kļuva par viņa darbu izdevēju. Andrejs Pumpurs mira pēc brauciena uz Ķīnu un saslimšanas ar reimatismu 1902. gada 6. jūlijā, apbedīts Rīgas Lielajos kapos. Pumpura kapa vietā 1929. gadā uzstādīts Kārļa Zāles veidots piemineklis. Aprakstu pievienoja: kopienasbiblioteka, 18.09.2025