Januša Glovacka luga “Antigone Ņujorkā” pārvieto klasisko mīta spriedzi uz mūsdienu urbāno bezpajumtniecības realitāti Manhetenas parkos. Varoņi – cilvēki, kurus dzīves triecieni ir izstūmuši no sabiedrības malas – cīnās par cieņu, atmiņu un piederību, kad aukstās birokrātijas un vienaldzības mehānismi nolīdzina viņu eksistenci. Centrā ir neatlaidīga vēlme pienācīgi apglabāt mirušo draugu, lai arī pasaule to neuzskata par svarīgu: rīcība, kas kļūst par klusām sacelšanās tiesībām pret necilvēcīgiem apstākļiem. Glovackis ar skaidru, ironiju un rūgtu humoru piesātinātu valodu atklāj vienkāršu lietu trauslumu – soliņu, segu, dokumentu –, kas šiem cilvēkiem ir viss viņu “mājoklis”. Luga izgaismo vēlo 20. gadsimtu Ņujorku kā cerību un noraidījuma krustpunktu, kur sistēmiski spēki nosaka, kurš drīkst būt redzams un kurš – nē. Tas ir skarbs, bet sirsnīgs stāsts par uzticību un solidaritāti brīdī, kad likumi un sociālie dienesti paliek akli cilvēka cieņai. “Antigone Ņujorkā” ir asa, lakoniska un iedarbīga dramaturģija, kas uzdod neērtus jautājumus par sabiedrības atbildību un par to, ko nozīmē būt cilvēkam, kad viss pārējais ir atņemts.