Gabrjēles D’Annuncio romāns “Bauda. Nāves triumfs” ir izsmalcināts fin de siècle laikmeta portrets, kurā estētisma kulta un juteklības pārpilnība saduras ar morālo sabrukumu. Darbības centrā ir dekadents aristokrāts, mākslas un skaistuma apsēsts diletants, kura mīlas attiecības pārvēršas par iznīcinošu kaislību pašam un apkārtējiem. Bagātības, retu priekšmetu un rafinētu baudījumu pasaule tiek atklāta kā jutekliska laboratorija, kurā tiek pārbaudītas robežas starp baudu un sāpēm, apbrīnu un iznīcību. Romāns vienlaikus ir psiholoģisks pētījums un estētiska manifestācija: varoņa narcisms, apsēstība ar māksliniecisku pilnību un nespēja dzīvot saskaņā ar ikdienišķo ved uz garīgu tukšumu. D’Annuncio smalkā valoda, simbolu tīklojums un atsauces uz mūziku, glezniecību un literatūru iezīmē Itālijas modernisma dzimšanu, savijot skaistuma meklējumus ar fatālu pašiznīcināšanās pieskaņu. “Bauda. Nāves triumfs” ir gan laikmeta morāles diagnoze, gan hipnotiska stila demonstrācija, kas aicina lasītāju ieskatīties kaislības un estētisma ēnainajā pusē.