Ginters Grass grāmatā Brīnumkaste atgriežas pie savas dzīvesstāsta ar neparastu skatpunktu: balsi saņem viņa astoņi bērni, kuru savstarpējās sarunās un atmiņu pārklāšanās veido daudzbalsīgu ģimenes hroniku. Centrā ir brīnumkaste – 20. gadu–30. gadu Agfa fotoaparāts, kas piederēja Marijai Ramai un cauri kara, bombardēšanas un pēckara gadiem saglabāja iemūžinātos mirkļus. Šī kamera kļūst par atmiņu katalizatoru: tā it kā spēj uzplaiksnīt ne vien tagadni, bet arī atdzīvināt pagātnes ainas, kur privātais un vēsturiskais savijas vienā attēlu joslā. Brīnumkaste ir turpinājums darbam Lobot sīpolu, pārvēršot autora autobiogrāfiju daudzperspektīvā portretā, kurā bērnu liecības, fotogrāfiju stāsti un rakstnieka klātbūtne veido godīgu, reizēm ironisku, reizēm sāpīgu skatu uz radošu dzīvi un tās cenu. Grass meistarīgi rāda, kā atmiņa ir gan uzticama lieciniece, gan apmāns, un kā ģimenes arhīvs var kļūt par tiltu starp paaudzēm.