Viljama Šekspīra traģēdija “Dāņu princis Hamlets” ved lasītāju uz Elsinoras pili Dānijā, kur jaunais princis saskaras ar satricinošu atklāsmi: tēva nāve nav dabīga. Tēva gars liek Hamletam meklēt patiesību un saukt pie atbildības jauno karali — tēvoču Klaudiju, kurš sagrābis troni un apprecējis karalieni Gertrūdi. Šaubu, bēdu un pienākuma spriedzes plosīts, Hamlets svārstās starp rīcību un vilcināšanos, tēlojot neprātu, lai atmaskotu galma liekulību. Intrigu tīkls savijas ap Ofēliju un Poloniju, un atriebes traģēdijas loģika neglābjami virzās uz liktenīgu iznākumu. Šekspīrs meistarīgi savieno politisku intrigu ar eksistenciāliem jautājumiem par patiesību, morāli, rīcības cenu un cilvēka brīvību. Šī renesanses laikmeta luga, sarakstīta 17. gadsimta sākumā, ir viens no pasaules dramaturģijas stūrakmeņiem — intelektuāli izaicinoša, emocionāli satricinoša un līdz mūsdienām skanoša ar savu neatlaidīgo jautājumu: ko nozīmē būt?